Stereotipi

12 Mar

Iepazīsimies – es neesmu resns onkulis ar garu bārdu. Es arī neesmu psihopātisks tirliņš bez racionālas domāšanas. Un es neesmu donors.
Šoreiz ar to pat nedomāju asins donorus, bet gan skumji populāro apzīmējumu, ko cietsirdīgi ļautiņi velta brīvības alkstošām dvēselēm, praktiskiem cilvēkiem vai arī, jā, arī onkuļiem un tirliņiem. Vienā vārdā – motobraucējiem.

Kas ir motobraucējs? Atbildes lielākoties skan divas:
a) pilnīgs pajoliņš, kas ar savu šosejas baiku lido pa brīvības ielu uz 200 km/h uz pakaļējā riteņa;
b) nodzēries vecis, kurš mēģina kompensēt savu neizdevušos dzīvi, izliekoties par kruto baikeri. Pārvietojas baros ar citiem tādiem pašiem un bremzē satiksmi uz šosejām.

Tas ir stereotipiskais motobraucēja apraksts, ar kādu bieži nākas saskarties ne tikai internetā no anonīmiem troļļiem, bet arī dzīvē ir dzirdēts no ārēji it kā inteliģentiem cilvēkiem.
Savādi, bet es nepazīstu nevienu motociklistu, kurš atbilstu kādam no iepriekšminētajiem aprakstiem. Un es zinu daudzus. Arī sevi un savu vīru.

Man ir 25, esmu sieviete, sieva, māte, amatu apvienošanas kārtībā varu būt meita, draudzene, kolēģe. Es dodu priekšroku biksēm, nevis svārkiem un izvēlos viskiju, nevis šampanieti. Un es jau piekto gadu esmu motocikla īpašniece. Pēdējos divus gadus gan ir sanācis retāk izvest savu mocīti garākā pastaigā, jo mans dēliņš nolēma piedzimt tieši motosezonas atklāšanas dienā. Tomēr – kaut reizi mēnesī, kaut mazliet – mēs esam ielās.

Manam vīram ir 28, viņš ir vīrs, tēvs, uzņēmējs. Maksā nodokļus un dod darbu citiem. Aiz sevis savāc atkritumus un nemeklē problēmas tur, kur viņu nav. Arī viņam ir mocis, un arī viņš brauc. Lai izbrauktu Rīgu maršutā A->B->C->D ar mašīnu ir jābrauc puse dienas, ar sabiedrisko – visa diena, bet ar motociklu to var paveikt dažās stundās. Jo ar motociklu ir iespējams izvairīties no korķiem. Un nevis tāpēc, ka ātri brauc.

Mūziķis, uzņēmējs, algots strādnieks, menedžeris, aktieris, fotogrāfs. Tēvs, vīrs, dēls, brālis.

Arī uz motocikla sēž īsts cilvēks, kuram ir darbs, ģimene, draugi, hobiji. Varbūt (lielākoties) mašīna. Vai vairākas. Mājās gaida suns, kaķis, kāmītis.

Bet citi skatās un domā – kaut viņš nosistos.
Kāpēc?

Protams, ir arī tie, kas lido pa brīvības ielu uz 200. Es viņu neatbalstu un neattaisnoju. Tomēr dažu vieglprātīgu ļautiņu dēļ nav jāieciklējas uz to, ka visi motobraucēji ir idioti un apzināti (jā, arī tādi gadījumi ir!) jācenšas kaitēt cilvēkiem, kuri var atļauties nestāvēt stundu korķī.

Priecīgu visiem motosezonu! Atcerieties, ka cilvēks arī uz motocikla ir cilvēks, nevis stereotips.

Advertisements

Šosejas karaļi

11 Apr

Manu uzmanību šodien piesaistīja raksts par izmaiņām ceļu satiksmes noteikumos (http://www.apollo.lv/zinas/pazino-kadi-bus-jaunie-celu-satiksmes-noteikumi-gaidamas-jaunas-celazimes/646309).

Starp ierosinājumiem piešķirt velobraucējiem teju neierobežotu varu un visiem gājējiem uzvilkt atstarojošās vestes, bija arī ideja palielināt sodus par ātruma pārsniegšanu. Ir, protams, vietas un lietas, kur tieši ātruma pārsniegšana izraisa visas pasaules nelaimes, tomēr pilnīgi nemaz netiek runāts par lēnajiem satiksmes dalībniekiem.

Par satiksmi pilsētā es šoreiz neizteikšos, jo mana iedzimtā kautrība liedz man izteikt, ko domāju – tādas rupjības labāk netā nerakstīt. Šoreiz es gribu pastāstīt par braukšanu pa šoseju.

Esmu dinamiskais braucējs un 90 – 105 neuzskatu par traģēdiju raisošu ātrumu. Bet situācijas gadās. Un es vainoju tos autovadītājus, kurus īsumā varētu dēvēt par “man šķiet”. “Man šķiet” dalās divās lielā apakšgrupās – “man šķiet, ka es varu ieskrieties” un “man šķiet, ka es varu apdzīt”, kā arī vairākās mazākās, piemēram, “man šķiet, ka gaismas nav jānoregulē” un “man šķiet, ka spoguļos nav jāskatās”.

Jau vakar vien braucot pa Rīgas apvedceļu, sastapos ar diviem “man šķiet, ka varu ieskrieties” un diviem “man šķiet, ka varu apdzīt”. Iedomājamies situāciju – tukšs ceļš, neviens nebrauc ne priekšā, ne pretī. Kruīzā ir ielikts ātrums 100, un te pēkšņi – bams! viens “man šķiet, ka varu ieskrieties” izlien no mazākas nozīmes ceļa pārsimts metrus priekšā un ar savu šķietamību uzsāk ieskriešanos. Protams, neņemot vērā faktu, ka mašīna, ka brauc ar lielāku nemainīgu ātrumu pietuvosies straujāk, nekā uzsākot no vietas. Un tad ir jāsabremzē līdz 50, jo “man šķiet” ir pārvērtējis gan sevi, gan transportlīdzekli un vēl gliemeža ātrumā lepni rāpo pa ceļu. Kā jau parasti – likumi darbojas: ja ne valsts vai ceļu satiksmes, tad “zakon podlasti” vienmēr ir klāt, jo tieši tajā brīdī, kad uz lielceļa skatuves ir parādījies “man šķiet”, pretī sāk braukt mašīnu rindas. Kad “man šķiet” ir sasniedzis elpu aizraujošo ātrumu 80, rodas iespēja viņu apdzīt, bet “man škiet” nolemj, ka viņš ir šosejas karalis un sāk mīt virsū, kamēr sasniedz 110 un vairs nav iespējas viņu apdzīt. Teju identisks bija arī otrs, tikai tas nevis izbrauca no mazāk svarīga ceļa, bet pārkārtojās no ieskriešanās joslas tās sākumā (!).

“Man šķiet, ka varu apdzīt” vakar bija busiņi – viens priekšā un viens pretī. Priekšā – smagais, aiz tā busiņš un es. Ceļš taisns, pārskatāms, brīvs. “Man šķiet” busiņš sāk apdzīšanas manevru ar kārtīgu ātruma handikapu pār smago, tomēr apmēram pusē ir spiests atzīt sev un citiem, ka šo paātrinājumu ir nosapņojis, jo manevrs tiek pabeigts ar ātrumu, kas par 1 km/h pārsniedz smagā braukšanas ātrumu. Un mūsu mīļais likums atkal nostrādā, jo, kad “man šķiet” ir atbrīvojis joslu, ceļš vairs nav ne brīvs, ne taisns, ne pārskatāms. Un smagais, būdams tieši tāds kā viņa nosaukums, nav steidzīgs, viņam 80 ir gana labs temps. Tos gan es nevainoju, viņi ir lieli un smagi, slikti par viņiem es domāju tikai tad, kad viņi kļūst par “man šķiet”.

Vēl kāds “man šķiet” paveids ir “man šķiet, ka apdzīt nav droši”. Šādi tipāži iesēžas astē smagajam un jestri rāpo kopā ar to pa šoseju. Es, protams, neuzskatu, ka pārgalvība ir atbalstāma – ja neesi pārliecināts, neapdzen. Tomēr ir viena būtiska nianse – nesēdēt tieši astē, jo tas, kurš nolems tomēr veikt manevru, nu jau būs spiests apdzīt ne tikai smago, bet arī “man šķiet”. Un, ja nākamais arī nav īsti drošs, tad aiznākamajam apdzīšanas ceļš ir vajadzīgs vēl garāks. Bieži šie astē sēdētāji izveido rindu, kurā, turklāt, nevienu nelaiž iekšā, tā teikt, ja es nevaru tikt garām, tad lai neviens netiek.

Šādi “man šķiet” ne tikai brauc ar mašīnām, bet arī iet ar kājām. Un viņiem šķiet, ka autovadītājam diennakts tumšajā laikā ir jāredz melnais plankums joslas malā, jo viņam, redz, ir viens atstarotājs, kurš gan ir ne tikai santīma izmērā, bet arī iegrimis virsjakas krokās. Bet viņam IR, tātad viņš ir redzams. Tāpēc es būtu PAR atstarojošām vestēm, ja nebūtu viens BET – “man šķiet, ka es redzu ceļu policistu”, kas automātiski nozīme ātruma samazināšanu no 92 (jo tas jau ir pārsniegts atļautais) uz 80, jo drošs paliek nedrošs.

 

Varbūt pēc šī izlasīšanas liksies, ka esmu nenormālais bembists, agresīvais braucējs un vispār man jāiet ārstēties, ja nevaru pieciest citus satiksmes dalībniekus. Jā, esmu neiecietīga, braucu ātrāk nekā atļauts, bet ar visu to, vairāk nekā 6 gadu laikā esmu izraisījusi vienu avāriju – uzreiz pēc tiesību nolikšanas pilsētā izbraucu priekšā motociklam. Jūtos kompetenta pasūdzēties par satiksmi uz šosejas, jo pēdējos 3 gadus nodzīvoju Rīgā un teju katru nedēļu mēroju ceļu pa A9 līdz Vēju pilsētai un atpakaļ, kā arī tagad padaudz sanāk vizināties pa Rīgas apvedceļu.

P.s. Izmantošu iespēju pateikt vēl vienu viedokli par autovadītājiem – pēc 60 gadu vecuma, veselības, redzes, reakcijas un sajēgas eksāmenu vajadzētu kārtot katru gadu, jo daudziem (bet ne visiem) gados paveciem autovadītājiem iztrūkst kāds no komponentiem.

 

P.s.s. Atceries pats un atgādini draugiem, radiem un paziņām – 26. aprīlī ir motosezonas atklāšana. Šajā dienā, pirms tam un pēc tam skaties divreiz, divreiz. Ne tikai tāpēc, ka moto ir dinamiskāki, bet arī tāpēc, ka viena lampa izskatās kā tāls transportlīdzeklis.

Un atceries, ka 26. aprīlī Rīgā satiksme tiks apstādināta uz kādu laiku!!!

Kam uzticēt dārgāko?

30 Mar

Pat vismateriālistiskāk domājošie cilvēki saprot, ka ir kas dārgāks par jauno bembi vai mersi, vai nu kāda katram ir mīļākā auto marka. Ir kas tāds, kas ir unikāls, nenovērtējams un tikai vienā eksemplārā – tā ir katra cilvēka dzīvība un veselība. Realitāte gan ir tāda, ka šis visdārgākais mēdz arī sabojāties, un ko tad darīt?

Vakarnakt pasēdēšanā veiktā aptauja parāda satraucošas tendences – 100% aptaujāto neuzticas ātrajiem, ārstiem un slimnīcām. Nav gan SKDS aptauja, jo piedalījās tikai 4 cilvēki, tomēr tas vienalga ir satraucoši. 

No bērnības jau visi zina galvenos telefona numurus. Ja kaut kas deg, jāzvana ugunsdzēsējiem, ja notiek noziegums, jāzvana policijai un, ja ir slikti, jāzvana ātrajiem. Vai jādodas uz slimnīcu.

Diemžēl, katrs no diskusijas dalībniekiem varēja pieminēt vairākus gadījumus, kad ne zvans ātrajiem, ne došanās uz slimnīcu nav bijis jēdzīgs pasākums, taču pa visiem četriem izdevās izspiest vienu gadījumu, kad tas tiešām ir palīdzējis. 

Taču vienīgais pozitīvais gadījums ir bijis ar omīti, kurai ir bijis ļoti augsts asinsspiediens, tad ātrie atbraukuši, iešpricējuši zāles, kas pazemina spiedienu un viss. Lai arī kā domātu un censtos atcerēties, neviens cits jēdzīgs gadījums nav ienācis prātā.

Bija stāsts par grūtnieci ar pirmo bērnu, kurai 5. mēnesī izsauca ātros ar savādām sāpēm vēderā. Ātrie atbrauca, paziņoja, ka neko nevar izdarīt un jāved uz slimnīcu pie speciālista. Slimnīcā tika izmērīta temperatūra, asinsspiediens un viņa tika nogādāta dzemdību nodaļā, kur, neviens neuzdodot nekādus jautājumus, paziņoja, ka viņai sākušās dzemdības, kas, protams, nenotika. Saņemot kritiku par bezatbildību un lamas par traucēšanu (un to, ka dāma ir atļāvusies ierasties uz dzemdībām bez čībām), kā arī komentāru, ka vakarā jau tāpat atgriezīsies, jaunie vecāki pameta slimnīcu. Pēc tam, sarunā ar draudzeni, meitene uzzināja, ka mazais, visticamāk, ir iekārtojies uz kāda nerva un spiež, tāpēc vajag pakustēties un parunāt ar mazo, lai kāpj nost. Tas palīdzēja vairāk nekā liekais stress slimnīcā.

Bija stāsts par jaunekli, kuru piekāva. Slimnīcā par visām varītēm gribēja viņu iztaisnot uz rentgenu. Neiztaisnojot līdz galam, uztaisīja rentgenu, lai konstatētu, ka puisim ir trīs lauztas ribas, kuras varēja iedurties plaušās un izraisīt nāvi, ja viņš būtu izstiepies kā ārsts to prasīja. 

Vīrietis ar limfmezglu iekaisumu un 39` temperatūru – ātrie ievada zāles pret temperatūru vēnā (atstājot milzīgu zilumu pa pus roku) un brauciens uz slimnīcu, kur 2 stundu laikā tika izrakstītas vienas antibiotikas un ieteikts 2 nedēļu laikā apmeklēt ģimenes ārstu. Toreiz veiksmes stāsts bija tas, ka ciemojās pie sievasmātes, kuras ģimenes ārsts bija ar mieru svētkos ierasties un ieteikt intensīvāku ārstēšanu intravenozi, pamatojoties uz to, ka izrakstītās zāles var apturēt iekaisuma virzību uz smadzenēm, bet var arī neapturēt. Kad pēc vairākiem mēnešiem līdzīgi simptomi atkārtojās, tad vīrietis devās uz medicīnas iestādi Rīgā, kur ieteica doties uz citu slimnīcu, kurā ieteica doties uz vienu no divām citām slimnīcām. Pēc vairāku stundu ping-ponga pa iestādēm un gaidīšanas rindā, tika saņemta recepte tām pašām antibiotikām, kuras var palīdzēt un var arī nepalīdzēt.

Šādi stāsti ir vairāk, nekā gribētos ticēt.

Tāpat arī ar došanos uz slimnīcu. Es, piemēram, gribu būt atbildīgs pilsonis un, ja pacients ir transportējams pašu spēkiem, tad to arī darīt, lai ātro mašīnas un resursi būtu pieejami tiem, kam nav iespējas pašiem nokļūt slimnīcā. Diemžēl, maksa par šādu pilsonisko atbildību ir augsta – ja tu pats vari nokļūt slimnīcā, tad kaite nav mirstama un tu vēl pāris stundiņas vari pagaidīt uzgaidāmajā telpā, jo priekšroka ir tiem, kas tiek atvesti. 

Tas, ko ārsti iesaka bieži vien neko nedod. Pirms vairākiem gadiem, braucot ar motociklu, nogāzos. Pieredze krišanā nebija, tāpēc neveikli sanāca atstāt savu kāju zem teju 200 kg metāla. Sāpes it kā bija, bet, šķiet, no pirmā brīža šoka neapjautu, cik lielas. Tikai mājās konstatēju, ka, pieliekot traumēto potīti pie zemes, gribas ģībt un vemt vienlaicīgi. Aizdomas par lūzumu. Devos uz traumpunktu, kur man uztaisīja rentgenu, pateica, ka lauzts nav un ārsts ieteica “kādas divas nedēļas 3x dienā iedzer ibumetīnu un kaut ko pasmērē”. Tikai ceļā uz mājām es sāku domāt, ko smērēt – sildošu vai dzesējošu, jo mana sajēga par šāda veida traumām bija pilnīgi nekāda. Turklāt – 3x dienā ibumetīns varētu nobeigt kunģi, jo neregulāras sāpes var slāpēt ar pretsāpju tabletēm, bet nu ne jau pārtikt no tādām!

Šādas situācijas rada jautājumu – ko darīt, kad tev ir slikti? Kad ir apdraudēts tavs visdārgākais – dzīvība un/vai veselība? Pie kā vērsties, ja tas notiek naktī, svētdienā vai svētku dienā, kad ģimenes ārsts nav pieejams? Kur slēpjas problēma – ārstu vienaldzībā vai zemajās algās? 

Man nav atbildes…

Būvniecība, signalizācija un dubultstandarti

12 Dec

Kopš traģiskās nelaimes Zolitūdē ir pagājušas jau trīs nedēļas. Daudzas lietas ir mainījušās šajā laikā – “Maxima” tiek boikotēta, veikali pārbaudīti, eksperti pieaicināti, vispārēja rosība.

Objektu apsekošana man liekas visai baltiem diegiem šūta padarīšana. Ir konstatēts, ka bīstamas ir 13 Maximas un 18 Rimi un SuperNetto veikali. To raksta visās ziņās. Tikai – neviens nesaka, kuri ir tie bīstamie veikali, bet gan tikai to, ka īpašniekiem 2 nedēļu laikā ir jānovērš konstatētie bojājumi. Tā vien liekas, ka “apsekošana” notikusi pēc loto principa, nepaceļot dibengalus no ērtajiem sēdekļiem ofisos un uz labu laimi izlozējot neveiksmīgos veikalus. Tagad pēkšņi atklājas, ka ne mazums publisko ēku, kuras darbojas, nemaz nav nodotas ekspluatācijā. Līdz 21. novembrim tā bija norma.

Tāpat norma bija arī pārkāpt visus būvniecības pamatprincipus, kā mēs to varam lasīt neskatāmos aculiecinieku rakstos, kuri paši ir piedalījušies būvniecībā.Tikai – kāpēc to visu raksta tikai par Maximas veikalu, garāmejot piebilstot, ka tā pat ir būvēti arī citi objekti Latvijā? Kāpēc nenosauc, kurās vietās ir nedrošās skrūves un kaimiņa Vasjas pa pālim metinātās konstrukcijas?

Tā pat daudzi pārmet Maximai, ka pēc signalizācijas ieslēgšanās netika evakuēti cilvēki. Bet, vai tu re kā!, nekas nav mainījies arī tagad:

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/489702-remontdarbu_del_domina_nostrada_signalizacija

http://nra.lv/latvija/107651-domina-sak-skanet-signalizacija-apmekletajus-neevakue.htm

Cilvēki dalās divās daļās – tie, kas redzēja evakuāciju un tie, kas neredzēja un nedzirdēja, esot (strādājot) Dominā. Citi muka, ko kājas nes, citi lēnām devās uz izeju, bet citi stāvēja, skatījās viens uz otru un prasīja, vai jābēg. Paradoksāli, jo pēc 21. novembra komentāros figurēja doma “signalizācija vienmēr ir svarīga un uzreiz jāmūk”. Šoreiz, par laimi, tā izradījās viltus trauksme būvniecības putekļu dēļ, khem, man vienīgai tas izklausās jau kaut kur dzirdēts? Tagad visi ieejot veikalā skatās uz griestiem, kur tad nu ir tās plaisas, bet reti kurš vairs iedomājas, ka nelaime var celties arī no brūkošas grīdas vai ugunsgrēka.

Mazliet ārpus tēmas – kāpēc vispār Maxima bija jāietaisa (neliterārs, bet spēcīgs vārds!) pa vidu tādam Kairas tipa burgeram: autostāvvieta – veikals – parciņš? Vai tiešām Zolitūdē vietas pietrūkst, kur zemes līmenī parciņu taisīt? Vai arī tas bija cilvēku noslāņošanai, sak, neies tak tie parastie bauri pa manu dārgo parciņu bradāt.

Trešā lietas, kas man likās apspriešanas vērta, ir Maximas boikots. Sagatavotās skrejlapas, kas cirkulēja pa sociālajiem tīkliem, manī izraisīja tādu smīna un žēluma kokteili. Pirmais punkts: “Maximai peļņa ir svarīgāka par cilvēku dzīvībām”- ja mēs atgriežamies pie ekonomikas pamatiem, tad pirmā definīcija, ko man iemācīja saistība ar uzņēmējdarbību ir “Uzņēmējdarbība ir darbība, kurā jāiegulda kapitāls, lai varētu uzsākt preču ražošanu, pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu un gūt peļņu.” Uzsvars uz pēdējiem diviem vārdiem – gūt peļņu. Es nesaku, ka atbalstu šādu politiku ar tādiem rezultātiem, bet pamēģiniet sevi iedomāties veikala vietā:

Jums ir uzņēmums, kas apkalpo klientus. Blakus dzīvoklī ir kaimiņš metinātājs, kurš 2x dienā ieslēdz signalizāciju visai mājai. Pēc cik ilga laika jūs sāksiet ignorēt signalizāciju – dienas, divām, nedēļas, mēneša? Padomājiet godīgi pie sevis. Cik klientus jūs izmetīsiet ārā (ja pieņem, ka nepārtraukti pie jums ir 5 klienti)? Tieši tādu es redzu situāciju Maximā – būvdarbi notika, signalizācija trakoja. Tagad jau vairs nav iespējams noteikt, cik reizes tas notika metinātāju, cik reizes jumta konstrukciju dēļ.

Nākamais punkts skrejlapās – vergturu attieksme pret darbiniekiem. Tagad pēkšņi visi boikotētāji ir kļuvuši par cilvēktiesību aizstāvjiem. Es saredzu nelielu divkosību, jo raksti par slikto attieksmi pret darbiniekiem ne tikai Maximās, bet arī citās lielveikalu ķēdēs, bija regulāri, bet biežākais komentāros paustais viedoklis – “ej prom un strādā citur, kaut gan, kur tevi tādu ņems”.

Vienīgais, ko Maxima tiešām darīja nepareizi – komunikācija ar cilvēkiem un presi. Tagad, attapuši savas kļūdas, steidz nokaunēties, atvainoties un solīt visu to labāko. Redzēsim, cik daudzi no solījumiem tiks izpildīti, kaut gan ar mūsu politiķiem dzīvojot, jau 5% izpildījums no 100% solījumu liekas labs rezultāts.

 

P.s. Apzinos, ka šajā rakstā ir ne mazums pozitīvisma Maximas virzienā. Pirms par mani tiek izteikti pārmetumi par pērkamību, es varu bez sirdsapziņas pārmetumiem paziņot, ka man Maxima nav maksājusi par reklāmu un viss manis paustais ir manis pašas domu atspoguļojums 🙂

Demogrāfiskā bedre un kā to aizbērt.

2 Oct

Valdības interešu lokā ik pa brīdim iepeld demogrāfijas jautājums. Tiek veidotas un finansētas darba grupas, kuru mērķis ir uzlabot valsts demogrāfisko stāvokli, izsakot ierosinājumus, ka vajadzētu palielināt dzimstību, samazināt mirstību un atsaukt atpakaļ dzimtenē zudušo tautiešus.

Dzimstības palielināšanai kādu brīdi tika lemts piešķirt lielākus pabalstus. Teorijā ir skaisti – visas inteliģentās sievietes, cerot uz lielo pabalstu metīsies dzemdēt arvien jaunus valsts iedzīvotājus, demogrāfiskie reitingi celsies griezdamies, valsts būs glābta. Realitātē ir skumjāk – tās ģimenes, kuras ir izlēmušas radīt sev turpinājumu, to darīs tāpat, bet masveidā dzemdēt sāks par sociāli nelabvēlīgām uzskatāmas ģimenes, kur pēc pabalsta saņemšanas bērns tiek uzaudzināts intelekta un sirsnības nepildītā ģimenē vai pat pamests novārtā, kā rezultātā tiek atņemts vecākiem un nogādāts bērnunamā. Un šādi iedzīvotāji valstij neko daudz nevar dod. Protams, nesaku, ka visi šie bērni ir uzskatāmi par norakstāmiem, bet, ja vecāki nespēj iemācīt savai atvasei sirds mācību un darba tikumu, jo pašiem tās nav, tad arī lielākoties šie bērni nespēj izaugot dot neko saviem bērniem, tādējādi turpinot radīt valstij cilvēkus skaita, ne cilvēcības pēc.

Mirstības samazināšana ir vēl viena svarīga demogrāfijas uzlabošanas joma. Var jau, protams, alkoholu, cigaretes, sāli, cukuru un speķi pasludināt ārpus likuma, lai ar sirdskaitēm sirgstošo cilvēku skaits samazinātos. Pēdējā ideja “neveselīgās pārtikas” samazināšanas nolūkā bija pacelt akcīzes nodokli, lai tauta samazinātu šo produktu patēriņu, taču patiesais mērķis ir tādā veidā ieripināt valsts kasē papildus grasi par katru, kurš uzdrīkstas šos produktus ēst. Mani gan māc pamatotas šaubas, ka cilvēki pēkšņi pārstās lietot sāli un cukuru, jo tās cena tikai nedaudz celsies. 

Taču visi netiks glābti pat ar cukura nelietošanu, jo tāpat paliek gana daudz iespēju cilvēkam nomirt. Var saslimt ar kādu strauju kaiti, var ķieģelis uz galvas uzkrist, var mašīna uzbraukt vai var paslīdēt vannasistabā un sasisties pret flīzēm – iespējas ir teju neizsmeļamas. Un pāris tūkstošu finansēta “ekspertu” komanda nespēs visas tās ierobežot, jo viņu mērķis demogrāfijas uzlabošanā ir uzrakstīt ziņojumu, kurā konstatēts, ka “mirstību vajag samazināt”, bet no viņiem pat īsti neprasa konkrētus piedāvājumus, kā to izdarīt.

Kutelīgākais jautājums no visām demogrāfijas tēmām ir reemigrācija. Kā jau parasti, pirmais veids, kā cilvēku motivēt ir pabalsts, šajā gadījumā – vienreizējs atgriešanās pabalsts. Gandrīz katrs neaizbraukušais, izdzirdot par šo projektu, apsvēra domu aizbraukt prom, padzīvot un tad atgriezties, saņemot atgriešanās pabalstu. Taču, pirms aicināt visus melnstrādniekus bez izglītībām atpakaļ, būtu jāpadomā, kur viņus likt. Kaut arī statistikas dati skaisti vītero par strauju bezdarba samazinājumu, realitātē vidējā un melnā darba darītājiem reti kur izdodas iekārtoties darbā un vēl saņemt par to vairāk kā minimālo algu, ja vispār pat to sasniedz. Ir vajadzīgi inženieri, mediķi, iespējams, vēl kāds, tikai es par to nezinu. Taču arī šiem cilvēkiem, kas ilgus gadus ir mācījušies, neko vairāk kā izdzīvošanas komplektu īsti nevar piedāvāt. Tātad, ja Latviju pēkšņi appludinās prom aizbraukušo pūlis, demogrāfiskā problēma zaudēs savu līderpozīciju, taču neba nu problēmu atrisināšanas kārtā, bet gan uz strauji samilzušo sociālekonomiski problēmu fona.

 

Gala verdikts – cik ir cilvēku, tik ir, nevajag par visām varītēm spiest uz valsts iedzīvotāju kvantitāti, ja tāpat jau švaki ar kvalitāti.

Uzvedības pamatprincipi

19 Sep

Jau vairākas dienas domāju par mūsdienu jaunatni. Kaut arī pati esmu tikai 23 gadus jauna, man biedē skumjās tendences padsmitnieku uzvedībā.

Tas, kas ir atšķirīgs no “maniem laikiem” (kad arī zāle nebija nemaz daudz zaļāka) ir sociālie tīkli. Zināmu rezonansi sabiedrībā ir izsaucis twitter profils @lepojamies, kurš spilgti parāda jauniešu vēlmi dalīties ar informāciju. Ja ir stabila nervu sistēma un spēja distancēties no teksta, var pašausmināties, kaut gan katrs ierakstu desmits sevī ietver vairāk nenormētas leksikas, nekā piedzēries pirāts pasaka gada laikā.

Nevienam nav noslēpums, ka jaunieši lamājas. Arī man savas dzīves laikā ir pasprukuši daudzi necenzēti izsaucieni, tomēr dokumentēt tīmeklī savas nebūt ne spožās domas, ietērptas izmeklētos no slāvu valodu saimes aizgūtos lamuvārdos, ir muļķīgi. Ir zināmi arī gadījumi, ka jaunieši “iekrīt” ar neizpildītiem mājasdarbiem, neaizdomājoties, ka, stāstot pedagogam par slimošanu, paralēli ir tvītojis par “zaļā uzkurīšanu” un “nenormālu kodienu”. Jo arī skolotāji nav no akmens laikmeta, arī viņi var piekļūt jauniešu dāsni dalītajai informācijai.

Vēl viena tendence, kura gan ir izdzīvojusi laika lokus, ir absolūta necieņa pret svešu vai publisku īpašumu. Tā Liepājā nesen tika atklāts mols un putnu novērošanas tornis pie Liepājas ezera. Arī mēs ar vīru tur esam aizgājuši paskatīties, tiesa gan, tajā laikā tas vēl nebija pabeigts un, nogājuši 3/4 no mola, apstājāmies pie šķērsām pienaglota koka un sapratām, ka ir jādodas atpakaļ.

Tagad, 1,5 mēnešu laikā, kopš tornis ir pieejams sabiedrībai, tas jau ir teju uz izjukšanas robežas, jo asprātīgiem cilvēkveidīgajiem šķiet, ka noskrūvēt uzgriežņus ir ļoti jautrs pasākums, neskatoties uz to, ka šie uzgriežņi satur kopā koka konstrukciju. Bet tas netraucē mākslai – uz dēļiem tiek izgrebti iniciāļi, ar marķieri tiek rakstīti ziņojumi un arī grafiti māksla sevi parāda visā spožumā.

Stipri apšaubu, ka šos garadarbus veic pensionāri, kuri ved savus suņus pastaigā. Ticamāks šķiet variants, ka pie vainas ir jaunā paaudze, kuri vientuļajā vietā dzer aliņus un uzpīpē “legālo narkotiku” jeb, kā tos tirgo, “kaktusu mēslojumu”.

Arī es savā laikā esmu paniekojusies ar aliņiem dažādās apšaubāmas apmeklētības vietās, tomēr ar ķēpāšanos vai demolēšanu neesmu aizrāvusies. Un neesmu to darījusi viena iemesla dēļ:

Mana mamma man jau maz gadu vecumā lika noprast, ka mani pirmie mākslas darbi ir jāveido uz papīra lapas, nevis citām virsmām. Ar kādu trešo piegājienu man izdevās saprast – mamma skaidroja, stāstīja, mazliet parāja, ja turpināju mēģinājumus gleznot ar rokām uz tapetēm. Iemācījos un sapratu uz visu mūžu.

Šajā vietā gribu sapludināt kopā ar iepriekšējo rakstu, precīzāk:

Ja bērna audzināšanas darbus uzņemas vairāki cilvēki, bērna primārajā izglītībā var iztrūkt vairāki svarīgi punkti, jo katrs atsevišķi domā, ka kāds cits būs to iemācījis. Tādējādi izaug tie bērni, kuri māk iet uz podiņu un pareizi ēst ar karotīti, bet kuriem iztrūkst sociālās prasmes un vispārpieņemto uzvedības normu saprašana.

Vecāki ir tik aizņemti ar naudas pelnīšanu un vairākiem darbiem, ka bērniem netiek sniegtas pamata uzvedības zināšanas. Vecāki domā, ka bērnudārzā visu iemācīs, bērnudārzā uzskata, ka tā ir vecāku atbildība. Un tam visam pa vidu ir bērns, kuru audzina televizors vai dators, bērns, kurš nemāk atšķirt ļauno no labā, pareizo no nepareizā.

Nerunāju, protams, par visiem jauniešiem, jo arī man pazīstamo lokā ar apzinīgi pusaudži ar dzīves mērķiem un ideāliem, ar spēju būt pieklājīgam, bet tomēr saglabāt sevī to dumpinieka garu, kas raksturīgs tikai šajā vecumā.

Ministre ir, labklājības nav.

19 Sep

Šodienas viens no karstākajiem tematiem ir Labklājības ministres paziņojums, ka “ģimeni var uzturēt strādājot, nevis sēžot uz pabalstiem”.

Pamatdoma jau nav slikta – kad bērnam aprit gadiņš, vecākiem ir jāsāk atgriezties darba tirgū, augstskolā vai jāstājas bezdarbniekos, nevis jāsēž mājās un jāsaņem pabalsts.

Protams, neatbalstu pabalstu došanu tā saucamajām “ražošanas mašīnām” – mazizglītotām sievietēm, kuras tikai pabalstu dēļ dzemdē vienu bērnu pēc otra no dažādiem tēviem. Lielākā problēma ir jaunās ģimenes, kuras domā par pirmo bērnu, vai grib kārtīgu ģimeni ar otro un trešo bērnu.

Kāpēc es uzskatu, ka kādam vispār pienākas pabalsti?

Jo tā man ir mācīts ekonomikā – cilvēks strādā, saņem algu, maksā nodokļus un tad, vajadzības gadījumā pabalstu veidā saņem savus sociālos nodokļus atpakaļ. Ja, piemēram, darba devējs ir gatavs maksāt darbiniekam 900Ls, tad uz rokas darbinieks saņem ap 500Ls, pārējais (ap 400Ls) aiziet dažādi aprēķinātiem sociālajiem un citiem nodokļiem. Vajadzības gadījumi ir darba zaudējums (bezdarbnieka pabalsts), darbaspēju zaudējums (invaliditātes pabalsts) un māmiņu alga.

Tikai dzenot māmiņas darbā jau pēc bērna pirmās dzimšanas dienas, nav ņemti vērā vairāki svarīgi aspekti. Piemēram, kad bērnam ir gadiņš, ir krietni par agru atraut viņu no mātes. Bērnam vismaz līdz 1,5 gadiem, citiem līdz 2 vai pat 2,5 gadiem ir nepieciešams daudz uzmanības. Bērnudārzos arī gadiņu vecos neuzņem. Tātad bērns ir jāatstāj pie vecvecākiem (ja tādi ir un ja viņiem vispār ir laiks, ja vien paši vecvecāki nestrādā pilnu slodzi) vai jāmeklē auklīte, kuras izmaksas var krietni pārsniegt algu, ko saņem par nepilnas slodzes darbu. Arī darba devējus nevar piespiest pieņemt darbā jaunās māmiņas, no kurām baidās kā no uguns, jo bērniem piemīt nelāga tendence slimot.

Ja bērna audzināšanas darbus uzņemas vairāki cilvēki, bērna primārajā izglītībā var iztrūkt vairāki svarīgi punkti, jo katrs atsevišķi domā, ka kāds cits būs to iemācījis. Tādējādi izaug tie bērni, kuri māk iet uz podiņu un pareizi ēst ar karotīti, bet kuriem iztrūkst sociālās prasmes un vispārpieņemto uzvedības normu saprašana. Un tad ir – kurš gan to bērnu ir audzinājis, ka nemāk uzvesties, ar ko gan tie vecāki nodarbojas?? Vecāki? Vecāki atgriežas darba tirgū un mēģina atrast veidu, kā nopelnīt vairāk, jo daļa naudas aiziet uz nodokļiem, kuri tiek izmantoti, lai finansētu valstiski svarīgus projektus, no kuriem iegūst daži izredzētie.

To visu vēl skumjāku padara, ka valdības saukļos dominē “par demogrāfijas uzlabošanu”, bet realitātē mēģina pārliecināt vecākus, ka bērnus vajag taisīt un tad atstāt citiem, lai audzina, bet pašiem atgriezties darba tirgū un turpināt maksāt nodokļus, kas neatgriežas.